klēpis
klēpis -pja, v.- Ieloks, kas izveidojas (sēdošam cilvēkam) starp augšstilbiem un ķermeņa vidusdaļu. Ņemt, turēt bērnu, somu klēpī. Salikt rokas klēpī. Klēpja sunītis -- mazs istabas sunītis. Klēpja bērns -- mazs, auklējams bērns.
- Priekšmetu, vielas daudzums, ko var apņemt abām rokām, piespiežot viduklim, arī ietvert priekšautā; daudzums, ko var uzņemt ar dakšām, grābekli u.tml. Ienest klēpi malkas. Zaru k. Siena, salmu k. Atnest priekšautā veselu klēpi ābolu. Grābt klēpjiem. Saturēt siena klēpi ar grābekli. Celt lielus labības klēpjus.
- Uz rokām, aptverot ar rokām un piespiežot ķermenim. lok. klēpī, apst. nozīmē. Nest bērnu klēpī. Pagrābt salmus klēpī.
- Sievietes ķermeņa daļa, kurā veidojas auglis. Neauglīgs k. Pārn.: Zemes k. -- zemes dzīles.
Frazeoloģismi:- Sēdēt rokas klēpī salikušam; arī Turēt rokas klēpī -- nekā nedarīt, nepūlēties.
- |Atgriezties, būt| ģimenes klēpī -- (atgriezties, būt) ģimenē, izjūtot ģimenes gādību, sirsnību.
- Dabas klēpī poēt. -- brīvā dabā.
- Guldīt zemes klēpī -- apglabāt, apbedīt.
- Pats iekrīt klēpī -- saka par ko viegli, bez pūlēm iegūstamu.
|
Jei žinote tikslesnę informaciją paaiškinančią 'klepis' reikšmę, galite ją pakeisti:
REDAGUOTI BETA
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.