sprukt
sprukt sprūku, sprūc, sprūk, pag. spruku, nepārej.- Strauji slīdēt, šļukt (ārā, vaļā, cauri).
3. pers. Virve spruka ārā no rokām. Mezgls spruka vaļā. Sainis spruka vaļā, un grāmatas izkrita uz grīdas. - Strauji atbrīvoties; bēgot strauji rauties, skriet. Suns kā spruka vaļā no saites, tā aizskrēja. Sagūlušās aitas spruka augšā.
- Ātri spraukties, līst (kur), meklējot patvērumu, glābiņu. Gribēja sprukt istabā. Sprukt ārā no istabas. Sprukt alā. Nebija kur sprukt. Nezināja, kur bēgt, kur sprukt.
- Par aizturētām jūtām, vārdiem - izlauzties. pārn.; kopā ar vārdu "vaļā". Spruka vaļā raudas, smiekli. Blēņas! >> viņam beidzot spruka vaļā.
|
Jei žinote tikslesnę informaciją paaiškinančią 'sprukt' reikšmę, galite ją pakeisti:
REDAGUOTI BETA
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.